Viedokļi

Daudze: Ar velosipēdu pēc atpūtas un veselības

18.05.2015

Ventspils tūrisma sezonas atklāšanas velobrauciens aizvadīts kopā ar teju trīs tūkstošiem krāšņu dalībnieku. Tas bija kā neliels, tomēr patiess apliecinājums tam, ka mēs Latvijā un arī Ventspilī ne tikai gribam, bet arī varam būt aktīvi, ar veselīgu humora izjūtu, radošu un pozitīvu enerģiju piepildīti. Gribam un varam uzturēt možu savu prātu un ķermeni. Arī divritenis šai nolūkā var būt noderīgs.

Aizvadītajā sestdienā man bija izvēle – piedalīties burāšanas sezonas atklāšanā Usmas jahtklubā, vai Ventspils tūrisma sezonas atklāšanas velobraucienā. Izvēlējos velobraucienu, jo tradīcija ik pavasari pulcēt kopā velobraukšanas entuziastus un doties kopējā braucienā, manuprāt, ir lieliska.

 Tā vieno velobraucējus, apliecina, ka to kļūst vairāk un ieņem aizvien nozīmīgāku vietu starp satiksmes dalībniekiem. Turklāt daudzi, visticamāk tāpat kā es, ir pārliecinājušies, kāds pozitīvu emociju lādiņš ir izbrauciens tik kuplā pulkā, tādēļ ir motivēti piedalīties atkal un atkal.

 Tas ne vien ar statistiku skaitļos unar  reālu piemēru apliecina, ka aizvien vairāk pievēršamies veselīgam un zaļākam dzīves veidam, bet arī lauž dažkārt kultivēto priekšstatu, ka jestrums un labs humors jāmeklē ārpus Ventspils. Aizvadītais tūrisma sezonas atklāšanas pasākums kopā pulcēja radošus, sportiskus un dzīvespriecīgus cilvēkus. Bija gandarījums vērot darba kolektīvu, ģimeņu, komandu saliedētību un baudīt māksliniecisko lidojumu, kas izpaudās tērpos un velosipēdu noformējumā. Atzīšos godīgi – arī pats pārliecinājos, ka puķes spieķos iepīt nebūt nav tik vienkārši.

 Es par regulāru riteņbraucēju esmu kļuvis salīdzinoši nesen. Jau daudzus gadus nodarbojos ar burāšanu, bet velosipēdu biju piemirsis kopš tā sauktajiem puikas gadiem. No jauna riteņbraukšanas burvību atklāju praktiskas intereses mudināts. Pirms dažiem gadiem izlēmu vadīties pēc principa: labāk vienreiz redzēt, nekā simtreiz dzirdēt. Kopā ar draugiem nolēmām doties dabā pārbaudīt, kā izbūvēti daudzkārt dzirdētie Ventspils veloceliņi. Bijām tos redzējuši, braucot ar auto, ejot ar kājām, bet likās svarīgi pašiem izmēģināt izbraukt ar velosipēdu. To arī izdarījām, biju pozitīvi pārsteigts un arī braukšanas process iepatikās.

 Neesmu Ventspilī katru dienu, darba nedēļa paiet galvenokārt Rīgā, taču turpinu darbu arī Ventspils slimnīcā, tādēļ pilsētā esmu gandrīz katru nedēļas nogali un, kad vien darba un laika apstākļi ir vēlīgi, dodos izbraucienā.

 Tas ļauj apvienot patīkamo ar lietderīgo. Ne vien izvēdinu galvu no darba domām, bet vienlaikus redzu dzīvi pilsētā tuvplānā. Rezultātā pat apģērbs bez jebkādām diētām kļuvis kādu izmēru par lielu. Nenoliedzami, patīkama apziņa. Tādēļ, ja man jāizvēlas starp sporta nodarbībām trenažieru zālē vai riteņbraukšanu svaigā gaisā – dodu priekšroku velosipēdam.

 Arī kā ārsts uzskatu, ka velobraukšana ir viena no draudzīgākajām un pieejamākajām sporta aktivitātēm. Piemēram, lai noskrietu vienu stundu, nepieciešama iepriekšēja sagatavotība, bet ar riteni arī stundu var braukt jebkurš iesācējs. Velobraukšana ir labs pamats, ar ko atsākt fiziskās aktivitātes.

 Latvijā visbiežākais mirstības cēlonis ir sirds un asinsvadu slimības, kuras izraisa mazkustīgs dzīvesveids, bet novērš fiziskas aktivitātes. Tātad uz priekšu ar demokrātisko sporta nodarbi – riteņbraukšanu! Tas ir vislabākais veids, kā līdz šim mazkustīgam cilvēkam apvienot patīkamo ar lietderīgo. Vispirms lēni aizbraukt līdz veikalam, izmest līkumiņu vakarā pa pilsētu un pamazām izbaudīt arī garāku riteņbraukšanas procesu.

 Kā ārsts varu teikt, ka nevajag uzreiz pārforsēt un vēlams  atcerēties, ka puikas gadus pusmūžā burtiski atgriezt nevar, tādēļ lieki ir sevi mocīt ar pārmēru garām distancēm un ātrumu, cenšoties pierādīt, ka varam to pašu, ko astoņpadsmit gados.

 Es, atsākot riteņbraukšanu, novērtēju, cik daudz Ventspilī paveikts veloinfrastruktūras sakārtošanā. Velobraucēji netraucē gājējiem, autobraucējiem un otrādi. Arī uz gājēju pārejām, ja veloceliņš šķērso ielas braucamo daļu, šoferīši cenšas palaist riteņbraucējus. Tas nebūt nav raksturīgi visā Latvijā. Ventspilī starp autobraucējiem un velobraucējiem veidojas savstarpēja cieņa. Iespējams, tas tādēļ, ka daudzi no mums stūrē gan velosipēdu, gan auto.

 Turklāt tas, kas ir izdarīts, lai radītu piemērotus apstākļus velobraucējiem, izdarīts pārdomāti. Tas ir būtiski, jo daudzviet piemēri apliecina, ka mirkļa lēmuma iespaidā var sabojāt labu ideju pašos pamatos. Diemžēl tā ir noticis Rīgas centrā. Līdz ar nepārdomātu velojoslu iezīmēšanu radīti sastrēgumi pat vietās, kur līdz šim tie nav bijuši. Velobraucēji un autobraucēji viens uz otru dusmojas.

 Vēl gribu iebilst tiem skeptiķiem, kuri ironizē par riteņbraukšanas piemērotību mūsu klimatiskajiem apstākļiem. Somijas pilsētā Oulu atrodas tikai 200 km no Polārā loka, gada vidējā temperatūra tur ir tikai nepilni seši grādi, nokrišņi 433 mm, bet vairāk kā 20 % tās iedzīvotāju pārvietojas ar divriten. Savukārt riteņbraukšanas meka – Amsterdama - ir daudz vējaināka nekā Ventspils. Tādēļ galvenais nosacījums velobraukšanai ir cilvēku griba un sakārtota infrastruktūra.