Publikācijas

Ventspils industrializācija sāk aizstāt tranzītu (Dienas Bizness, 03.02.2017.)

03.02.2017

“Lai “noķertu” šīs lielās strukturālās izmaiņas, pie mums Ventspilī katru gadu vajadzētu uzbūvēt divas jaunas, vidēji četri līdz pieci tūkstoši kvadrātmetru lielas, industriālās ēkas. Tas būtu jādara ne tikai Ventspilī, bet arī citās pilsētās Latvijā – Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē, Jēkabpilī. Valsts mērogā būtu jāizstrādā un jārealizē rūpniecības nacionālā attīstības programma, ņemot vērā Latvijai nelabvēlīgos ģeopolitiskos lēmumus”, saka Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs.

Kā pēdējos gados ir mainījusies ekonomiskā vide Ventspilī?

Krievija 2002.gadā pieņēma Krievijas ostu attīstības programmu, kurā noteica sasniedzamo mērķi, ka 2010.gadā 90% no visām tās importa un eksporta kravām tiks pārkrautas Krievijas ostās. Mēs sapratām, ka tas ir stratēģisks ģeopolitisks lēmums, kuru ietekmēt nevarēsim. Tāpēc rosināju izstrādāt Ventspils industrializācijas politiku, kuru īstenojam apstrādājošās rūpniecības segmentā, cik aktīvi vien iespējams. Šajos gados Ventspils brīvostas industriālajās teritorijās ir radīti vairāk nekā divdesmit jauni uzņēmumi – es runāju tikai par tiem, kas ir izveidoti ciešā sadarbībā ar Ventspils domi un brīvostas pārvaldi, kuros pašvaldība un brīvosta ir ieguldījusi savus resursus infrastruktūras attīstībā. Tas ir – izbūvējusi pievedceļus un stāvlaukumus, ūdensvadu un kanalizāciju, pievilkusi klāt elektrību. Kopumā šajos uzņēmumos izveidotas papildus 1400 jaunas darbavietas. Publiskajā infrastruktūrā ir investēti ap 40 miljoni eiro, bet privātās investīcijas ir virs 100 miljoniem eiro. Šajā laikā nodarbināto skaits ostas terminālos ir samazinājies aptuveni par 1300 darbavietām. Nosacīti varam teikt, ka šis samazinājums ir kompensēts ar darbavietu palielinājumu industriālajā sektorā. Nodarbinātības struktūrā Ventspilī savu īpatsvaru būtiski ir samazinājusi transporta nozare, kas vēsturiski, vēl no padomju laika, ir bijusi ļoti liela, taču ir palielinājies darbavietu skaits rūpniecībā. Mēs nevienu brīdi nebijām domājuši samazināt nodarbināto skaitu paši, taču lasot lēmumus, kurus pieņem kaimiņš, mums jārēķinās ar realitāti.

Tomēr tik dramatiskas izmaiņas par labu Krievijas ostām kravu apgrozījumā līdz šim vēl nav notikušas?

Protams, tik dinamiskas izmaiņas kravu proporcijās saistībā ar Latviju tomēr nav notikušas. Tam ir vairāki iemesli. Pirmais un galvenais ir tas, ka līdz sankciju ieviešanai Krievijas ekonomika attīstījās ļoti dinamiski, iekšzemes kopprodukta pieaugums viņiem bija ap 7% gadā, un līdz ar to apstrādāto kravu apjoms ostās, kas ir saistīts ar Krieviju, pieauga vēl straujāk. Tāpēc terminālu jauda Krievijas ostās spēja realizēt pieaugumu, bet nespēja pārorientēt kravas pilnībā. Šodien situācija ir mainījusies. Pret Krieviju ir ieviestas sankcijas un Krievija ir noteikusi atbildes sankcijas. Krievijas IKP pagājušajā gadā ir samazinājies par 0,6%, tā vairs nav 7% pieauguma dinamika. Taču termināli Krievijā tiek būvēti. Līdz ar to, lai arī Krievijai šis uzdevums – par 95% pārorientēt kravu pārkraušanu uz savām ostām -ir pārcelts uz 2020.gadu, tātad ne vairāk kā 5% kravu atstājot Baltijas valstīm un Ukrainai, jāsaprot, ka noteiktā uzdevuma izpildes termiņš strauji tuvojas. Šāds Krievijas prezidenta politisks uzstādījums ir dots. Tādējādi nav jau citas alternatīvas, kā maksimāli strādāt, lai investori – vai nu vietējie, vai ārvalstu – kopā ar brīvostu un pašvaldību veicinātu jaunu uzņēmumu ienākšanu Ventspilī. Pašvaldība veic ieguldījumus infrastruktūrā, privātie investori – iekārtās un tehnoloģijās, bet brīvosta savu līdzekļu iespējās būvē ēkas. Pagājušajos divos gados ekspluatācijā ir nodotas divas rūpnieciskās ēkas – Elektronikas centrs un Tehnoloģiju centrs. Katrā no šīm ēkām ir izvietoti pa trim jauniem ražošanas uzņēmumiem. Viens no tiem – “Immer Digital” savu darbu uzsāka nupat 1.februārī. Darbības sākumā tajā strādās trīsdesmit cilvēki, bet nākamajā attīstības posmā nodarbināto skaits tajā pieaugs līdz simts. Lai tas notiktu, brīvostai ir jāuzbūvē jauns, turpat septiņi tūkstoši kvadrātmetru liela industriālā ēka.

Vai Ventspils industrializācija spēs kompensēt izmaiņas tranzīta plūsmās, ja Krievija konsekventi īsteno savu politiku?

Lai “noķertu” šīs lielās strukturālās izmaiņas, pie mums Ventspilī katru gadu vajadzētu uzbūvēt divas jaunas, vidēji četri līdz pieci tūkstoši kvadrātmetru lielas, industriālās ēkas. Tas būtu jādara ne tikai Ventspilī, bet arī citās pilsētās Latvijā – Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē, Jēkabpilī. Valsts mērogā būtu jāizstrādā un jārealizē rūpniecības nacionālā attīstības programma, ņemot vērā Latvijai nelabvēlīgos ģeopolitiskos lēmumus. Pilnīgi skaidrs, ka šo problēmu risināšanā nepalīdzēs ne Eiropas Savienība, jo tā nav ieinteresēta ražošanas attīstībā Latvijā, ne arī ASV, kam te interesē tikai nenogremdējami aviobāzes kuģi.

Par kravu apgrozījuma samazināšanos Ventspils ostā bieži vien tiek pārmests tieši pašiem ventspilniekiem. Vai nav kādas kļūdas?

Kravu apgrozījums ir samazinājies ne jau pašā ostā, jo par kravām brīvosta neatbild. Ventspils brīvosta atbild par dziļūdens piestātnēm, par kuģošanas kanālu, par navigācijas sistēmu, par kapteiņa dienestu, par loču dienestu, tā izīrē piestātnes, kravu laukumus un industriālās teritorijas, bet nestrādā ar komersantiem un nepiesaista, kā arī nepārkrauj kravas. To dara privātie termināli. Ventspilī šo situāciju būtiski pasliktina tas, ka šobrīd terminālu “Ventbunkers”, “Kālija Parks”, “Ventspils Tirdzniecības osta” un “Baltic Coal Terminal” faktiskais pārvaldītājs un komercdarbības veicējs, līdz ar to arī kravu nodrošinātājs, ir LR Ģenerālprokuratūras ieceltais Rūdolfs Meroni. Šīs darbības no Ģenerālprokuratūras puses ir bijušas absolūti nelikumīgas un neveiksmīgas. Bet tur ir “dīlis”. Un šajā “dīlī” iejaukties nav ne Ventspils pilsētas domes, ne Ventspils Brīvostas pārvaldes spēkos.

Kādēļ tas, ka privātos terminālus pārvalda Ģenerālprokuratūras iecelta persona, ir negatīvs faktors?

Sekas tam ir acīmredzamas. Ja kādreiz “Kālija Parks” pārkrāva turpat pieci miljoni tonnu kravu, tad pēdējos divos gados tas pārkrauj tikai ap trīs simti tūkstoši tonnu kravu, un, piemēram, pagājušogad kālija sāli – nemaz. Kaut gan piestātnes un kravu laukumi ir izīrēti kālija sāls pārkraušanai. “Baltic Coal Terminal” kapacitātei vajadzēja būt ap seši miljoni tonnu ogļu, bet pārkrāva ap divi. “Ventspils Tirdzniecības ostai” vajadzēja pārkraut ap pieci miljoni tonnu kravu, reāli – pārkrauts ir uz pusi mazāk. Arī “Ventbunkers” kravu apjomu pārkraušanu ir samazinājis turpat par miljonu tonnu. Ja saskaita kopā kravu samazinājumu, kas ir noticis pateicoties Ģenerālprokuratūras uzticamības personas darbībai, tad kopējais kravu apgrozījums Ventspils brīvostā ir samazinājies par desmit miljoniem tonnām. Šī faktora ietekmē. Bet desmit miljonu tonnu samazinājums nozīmē, ka tikai brīvostas nodevu veidā vien valsts nav guvusi ienākumus 10 miljonu eiro apjomā ik gadu. Kamēr šajā jautājumā nenotiks kādas pozitīvas izmaiņas, tikmēr, diemžēl, attiecībā uz kravu apgrozījumu, neskatoties uz perfektu infrastruktūru, ko nodrošina brīvosta un pašvaldība, nekas labs nav gaidāms. Šobrīd Ventspils brīvosta ir pat spērusi tādu soli, ka ir pieņemts brīvostas valdes lēmums griezties tiesā, lai pārtrauktu īres līgumu ar “Kālija Parku” par piestātņu, kravu laukumu un citas infrastruktūras izmantošanu. Pēc būtības tas nozīmē nacionalizēt šo terminālu, lai turpmāk to varētu operēt Ventspils brīvostas pārvalde Latvijas valsts vārdā.

Kā tieši prokuratūras iecelta pārvaldnieka faktors negatīvi ietekmē terminālu darbu, vai tos ikdienā nevada savas nozares profesionāļi?

Profesionāļiem šis pārvaldnieks neļauj strādāt, jo viņš veido shēmas. Ir oficiālā grāmatvedība un ir shēmas. Jo konkrētais cilvēks grib nopelnīt, un tie, kuri viņu sargā šajā amatā, arī grib nopelnīt. Viņi taču nevar izmaksāt naudu no “Kālija Parka” konta. Ir vajadzīga shēma, kurā nauda nogulst ārpusē, un tad to var izņemt un par nopelniem sadalīt. Protams, es tajā sadalē neesmu piedalījies. Bet dzirdu atsauksmes no Krievijas un Baltkrievijas, jo viņi šodien nestrādā vairs kā deviņdesmitajos gados. Pēc būtības tā ir naudas atmazgāšana. Diemžēl Ģenerālprokuratūrā dzirdīgu ausu, lai to visu izbeigtu, nav. Tas ir saprotami. Jo jau Kārlis Markss rakstīja, ka pie ļoti augstas peļņas normas darbojas “džungļu likumi”. Savukārt, ne Krievijas, ne Baltkrievijas komersanti nav gatavi strādāt pēc “džungļu likumiem” tāpēc, ka ne Putins, ne Lukašenko to negrib pieļaut.

Kā jūs prognozējat, kad Ventspils osta varētu atbrīvoties no šī “Meroni faktora”?

Ja Latvijas valsts pārstāvji šajā gadījumā darbotos Latvijas valsts interesēs un visas darbības būtu likumīgas, tad tam vajadzēja notikt jau pirms pieciem gadiem. Šobrīd izskatās, ka tas vēl nenotiks gadus desmit. Līdz ar to kravu apgrozījuma apdraudējums, ņemot vērā arī arējos faktorus, summējas kā negatīvu faktoru kopsumma, kurai nav perspektīvas. Ja nu vienīgi Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers un Rīgas Apgabaltiesa nenolems situāciju kaut kā mainīt.

Kāda ir kravu pārvadātāja galvenā motivācija izvēlēties tieši Ventspils, nevis, piemēram, Rīgas vai Klaipēdas ostu?

Klaipēdā no gandrīz 38 miljoniem pārkrautajām tonnām tikai 3 miljoni ir kravas no Krievijas. Viņus šie Krievijas lēmumi praktiski neiespaido. Ventspils termināliem, lai piesaistītu kravas, ir nopietni jāstrādā. Lai piesaistītu Baltkrievijas kravas, ir jāstrādā roku rokā ar Baltkrievijas dzelzceļu un Latvijas dzelzceļu. Ļoti augsti efektīvai ir jābūt terminālu darbībai. Mūsu priekšrocība ir tā, ka Ventspils var pieņemt un nosūtīt kravas ar mūsu apstākļos maksimāli lieliem kuģiem, piemēram, ogles ar 120 tūkstošu un pat 130 tūkstošu tonnu kravnesību, kamēr Rīgā iespējama tikai 75 tūkstoši tonnu kravnesība. Tas dod ekonomiju uz transporta izmaksām. Kravu iekraušanas un izkraušanas iespējas Ventspilī ir ar ļoti labiem parametriem. Taču tās ir tikai tehniskās priekšrocības, bet nozīme ir kopējai sadarbībai, kas visu šo procesu ietekmē. Tajā ietilpst ārvalstu dzelzceļš, Latvijas dzelzceļš, termināls. Līdz 2006.gadam šāda sadarbība bija, tad Ventspilī kravu apgrozījumi pieauga, nevis kritās, līdz kamēr tā tika sagrauta.

Kā paredzētā dzelzceļa elektrifikācija ietekmēs kravu apgrozījumu?

Ja nebūtu “Meroni faktora”un Ventspils kravu apgrozījums būtu par 10 miljoniem tonnu lielāks, tad pēc visiem ekonomiskās efektivitātes rādītājiem šis vides projekts, neapšaubāmi, būtu jārealizē līdz Ventspilij. Jo no izmešu samazinājuma viedokļa Ventspils ir garāks kravu pārvadājumu posms. Jo vairāk pārvadā, jo līdz ar to vairāk samazina izmantoto dīzeļlokomotīvju skaitu, jo vides mērķi tiek sasniegti labāk un lielākā apjomā, nekā posmā līdz Rīgai. Tad Ventspils virziens būtu arī ekonomiski efektīvāks elektrifikācijas veikšanai. Taču, ņemot vērā, ka liela daļa terminālu šobrīd strādā ļoti slikti un kravu apgrozība nav liela, vai pat ļoti maza kā “Kālija Parks” gadījumā, līdz ar to Rīgas virziens dzelzceļa elektrifikācijai ir efektīvāks, kā to rāda ekonomiskie aprēķini. Tas pamato arī šī virziena izvēli un pret to pašlaik nav argumentu. Protams, Rīgai sakarā ar šo elektrifikāciju ir lieli riski, jo dzelzceļa elektrifikācija notiek tikai līdz Šķirotavas stacijai, tātad līdz Rīgai. Rīgas mezgls pasažieru vilcieniem gan ir elektriskais, bet tas ir ar citiem parametriem. Savukārt, kravu izvadāšana pa mezglu notiek ar dīzeļlokomotīvēm. Lai veiktu pilnu elektrifikāciju, ir nepieciešams nākamais posms, kas pilnībā būs jāfinansē no valsts budžeta.

Kā Ventspilī klājas mazajam biznesam, cik vienkārši ir atvērt kafejnīcu vai bāru?

Ventspils pagājušajā gadā tika atzīta par uzņēmējdarbībai un investoriem visdraudzīgāko pašvaldību starp lielajām Latvijas pilsētām. Lai atvērtu kafejnīcu, ja telpas jums ir, nepieciešama atļauja no sanitārās inspekcijas, tātad no valsts institūcijas. Ar pašvaldību jums nekādi saskaņojumi nav vajadzīgi – verat vaļā un strādājat! Toties mums ir nekustamā īpašuma nodokļa atlaides viesnīcām. Ja bizness ir brīvostā, tad arī ir atlaides nekustamā īpašuma nodoklim. Cik pašvaldība ir spējīga, tik tā reklamē uzņēmējdarbības iespējas Ventspilī. Mums ir konkurss par labāko kafejnīcu, par labāko viesnīcu. Tie, kas tajos uzvar, pašvaldības pasūtījumus saņem jau bez konkursa un vienlaikus viņiem ir iespējas reklamēties. Mēs īstenojam pilsētas mārketingu, un faktiski darām to uzņēmēju vietā, kas nodarbojas ar tūrisma biznesu. Šīs mārketinga aktivitātes neviens cits nefinansē. Faktiski visas galvenās tūrisma iespējas, izņemot ēšanu un gulēšanu, Ventspilī nodrošina pašvaldība. Vai tas ir ūdens atrakciju parks, vai piedzīvojumu parks, vai bērnu pilsētiņas, vai muzeji, vai kultūras iestādes – tās visas ir pašvaldības investīcijas. Var teikt, ka Ventspils pašvaldība darbojas kā servisa organizācija, kas uzņēmējam palīdz ekonomēt viņa laiku un resursus. Piemēram, šokolādes fabrika “Pobeda” atvēra ražošanu Ventspilī pusgada laikā. Viņi bija manāmi pārsteigti, cik ātri tas viņiem izdevās. Un kāpēc izdevās? Tāpēc, ka viņi Ventspilī tika vadāti “aiz rokas”.

Kādēļ šokolādes fabrika “Pobeda” nolēma investēt tieši Ventspilī?

Viņi vēlējās atvērt ražotni Baltijas valstīs. Iepazinās ar piedāvājumiem Igaunijā un Lietuvā, arī Latvijā izskatīja vairākas potenciālās vietas. Tad atbrauca arī uz Ventspili. Mums bija jāpiedāvā īres platības par pieņemamu cenu, kur izvietot tehnoloģiskās iekārtas un pielāgot tās viņu vajadzībām. Uzņēmēji vēlējās saņemt Eiropas struktūrfondu līdzfinansējumu. Tas viss prasīja ātru rīcību. Visos šajos jautājumos pašvaldība viņiem palīdzēja un tāpēc šis projekts arī realizējās. Tā tas ir ar ikvienu investoru. Ar jauno elastīgo iepakojumu ražotni “Immer Digital” bija tāpat. Pašreiz ir iespējas saņemt Eiropas struktūrfondu naudu inovatīviem risinājumiem rūpniecībā. Pašvaldība šajā jomā ļoti daudz palīdzēja. Arī tagad Ventspils brīvosta ir noslēgusi līgumu, ka Eiropas struktūrfondu līdzfinansējums būs trīs rūpnieciskām ēkām. Vienu no tām būvēs ražotnes “Immer Digital” nākamajam attīstības posmam.

Uzņēmēji ir ļoti neapmierināti ar izmaiņām nodokļos, kas notikušas ar 1.janvāri. Kā vērtējat šos valdības koalīcijas lēmumus?

Ceļš uz elli ir bruģēts ar labiem nodomiem. Latvijas pārvaldībai ir ļoti raksturīgi, ka saimnieciski lēmumi un likumdošanas akti, kas tieši ietekmē tautsaimniecību – vai tie ir likumi, vai Ministru kabineta noteikumi – ļoti bieži ir tautsaimnieciski vāji izanalizēti un pamatoti. Netiek izsvērta cēloņu un seku sakarība un pienācīgi modelēta situācija, kas notiks, ja to, kas ir iecerēts, realizēs. Piemēram, šobrīd ir modē atbrīvot no nodokļiem vienīgo mājokli. Tiek piedāvāts variants atbrīvot no nodokļa 50 kvadrātmetrus uz vienu ģimenes locekli. Ja četru cilvēku ģimene dzīvo dzīvoklī Zilupē, kas ir 40 kvadrātmetrus liels, tad katrs no šiem četriem cilvēkiem faktiski nesaņems šo 50 kvadrātmetru atbrīvojumu, jo viņiem tik lielas dzīvojamās platības nemaz nav. Savukārt, ja kāda ģimene dzīvo Rīgas centrā 200 kvadrātmetru dzīvoklī, tad katrs ģimenes loceklis saņems 50 kvadrātmetru atlaidi. Kāda ir 200 kvadrātmetru dzīvokļa cena Rīgas centrā? Divi simti reiz trīs tūkstoši kvadrātmetrā – tātad 600 tūkstoši. Un kāda būs šāda dzīvokļa cena Zilupē? Seši simti tūkstoši jeb seši tūkstoši? Pirmkārt, ticams, ka Zilupē vispār nav 200 kvadrātmetru liela dzīvokļa, otrkārt, iespējams, ka šis dzīvoklis vispār ir nelikvīds un tā tirgus vērtība ir negatīva. Kuram tad tiek sniegts šis nodokļu atbalsts? Lielākais atbalsts tiks sniegts tam, kas dzīvo visdārgākā dzīvoklī vislabākā vietā un ir visbagātākais. Turklāt parādās iespēja “liekos” iemītniekus “izīrēt”, proti, deklarēt dzīvokļos, kam ir liela dzīvojamā platība, lai nav jāmaksā nodoklis. Tiek radīts pilnīgs haoss. Šādu iniciatīvu rosina Saeimas komisija. Lielākā problēma, ka mūsu valstī nav tautsaimniecības ministrijas. Vienubrīd ar ekonomikas politikas veidošanu nodarbojās Finanšu ministrija, tad kādu brīdi – Ekonomikas ministrija, dažos atsevišķos gadījumos – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Tad vēl ir nozaru ministrijas. Kamēr ir šāda sadrumstalotība domāšanā un lēmumu pieņemšanā, negaidiet labus rezultātus! Tā ir sistēmiska problēma, kas ir spēkā divdesmit piecus gadus. Tad vēl mēs gaidām, ko Pasaules Banka mūsu vietā mums priekšā uzrakstīs. Galu beigās saņemam kaut kādu vidējas kvalitātes savārstījumu, kurā absolūti ir ignorēta pagātne, tagadne un nākotne. Tas ir bez jēgas – vienalga vai tas ir par nodokļiem, medicīnu, vai ostām – un vēl par to tiek samaksāts pusmiljons. Esmu daudzus premjerus uzrunājis par šo jautājumu. Pagaidām mana balss ir “saucēja balss tuksnesī”.

Kopš par ASV prezidentu ir kļuvis Donalds Tramps, tiek pieļauts, ka varētu tikt atceltas ekonomiskās sankcijas pret Krieviju. Cik, jūsuprāt, šāda iespēja ir reāla, un kā tas varētu ietekmēt Latviju?

To šodien neviens nevar pateikt, un tā ir tāda prognozēšana kafijas biezumos. Domāju, ka divi šie prezidenti neapšaubāmi ne tik tālā nākotnē tiksies un pārrunās sadarbības iespējas. Katram no viņiem prioritāras būs savas valsts intereses. Viss, kas notiek ap Trampu, ir tās finanšu un militāri rūpnieciskā kompleksa oligarhu aktivitātes, kuras viens no redzamākajiem finansētājiem ir Demokrātu partijas sponsors Džordžs Soross, kurš arī Latvijā daudziem ir maksājis un maksā lielas stipendijas. Tādējādi divpadsmit stundas pēc tam, kad amatā ir stājies Tramps, viņš ir spējīgs noorganizēt visā pasaulē pret Trampu vērstas demonstrācijas, aizstāvot “sieviešu intereses”. Ja ir kādas reālas pretenzijas par to, kas ir noticis, tad taču jāvēršās pret to prezidentu, kurš ir bijis amatā – 8 gadus, tātad pret Obamu! Iedomājaties, ja var noorganizēt aktivitātes, sākot ar Jaunzēlandi un Austrāliju un beidzot ar Latviju, kas tur ir par naudu un cilvēku resursiem grozās! Šobrīd ir iezīmēta tendence vardarbīgi gāzt Trampu no prezidenta krēsla. Tas var būt pēc Maidana vai pēc Gruzijas, vai pēc Džona Ficdžeralda Kenedija scenārija. Neizskatās, ka Tramps ir gatavs atteikties no saviem priekšvēlēšanu solījumiem un idejas par to, ka Amerikas intereses ir pirmajā vietā. Neizskatās, ka viņš ir gatavs upurēt savu pārliecību savas drošības un labklājības vārdā. Tāpēc cīņa būs ar ļoti revolucionāriem instrumentiem. Iespējams, tuvu 1917.gadam, kura simts gadu jubileju šogad atzīmēs pagātnē dzīvojoša cilvēku grupa.

No Trampa mēs dzirdam arī tādu signālu, ka viņš vairāk aizvērs Amerikas tirgu Ķīnas precēm. Vai tas nenozīmē, ka Ķīnas preces vairāk centīsies iekļūt Eiropā, kas varētu dot arī pozitīvu ietekmi Latvijas tranzīta attīstībai?

Tramps ļoti labi saprot, ka industrija no Amerikas ir pārcēlusies ne tikai uz Ķīnu, bet uz Tālajiem Austrumiem vispār. Tikpat labi tā ir Dienvidkoreja, vai Japāna, vai citas valstis. Ja ASV realizē savu preču un ražotāju aizsardzības politiku, subsidē, dotē, tā kā to pašlaik dara ar lauksaimniecību, viņi var panākt efektu. Izskatās, ka prezidents Tramps to īstenos mērķtiecīgi un kompleksi, un viņš to prot darīt. Kā indivīdam man ir svarīga laba prece par lētu cenu. Savukārt, ja pārstāvu valsti, skatījumam jābūt kompleksam. Tāpēc vieni ir par globalizāciju, kuri ir orientēta uz to, ka nacionālas valstis, nācijas un tautas izzūd. Ir universāls darbaspēks, kas runā angļu valodā, un kuram nav ne dzimtenes, ne māju. Tas ir tas nākotnes modelis, uz kuru pasauli virza Soross un viņam līdzīgie. Preču plūsmu šāds globalizācijas process var ietekmēt pozitīvi. Savukārt latvieši var palikt par tautu, kas līdzīgi kā indiāņi dzīvos rezervātos, un būs apskatāmi kā muzeja eksponāti. Tūristiem tajos varēs demonstrēt savas nacionālās tautas dejas. Vārdu sakot, tas ir jautājums par pasaules uzskatu, kādu attīstības modeli mēs izvēlamies un uzskatām par vislabāko mūsu valstij, tautai.

Avots: Dienas Bizness
Autors: Sandris Točs, speciāli Db