Publikācijas

Biju vienīgais, kurš runāja par tautsaimniecības stimulēšanu (NRA, 29.07.2015.)

30.07.2015

Saruna ar Ventspils domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu par to, kas traucē Latvijai sasniegt Vācijas dzīves līmeni, par valdības stabilitāti un tās iespējām krist, par prezidenta vēlēšanām, kā arī par to, no kā baidās prokuratūra, iebilstot pret Lemberga tiesvedības translāciju internetā.

– Jūs kādreiz teicāt, ka Ventspilij jāsasniedz Vācijas un Zviedrijas līmenis, jo tas esot vienīgais veids, kā apturēt iedzīvotāju aizplūšanu. Kādas sekmes šā mērķa sasniegšanā?

– Ventspils nav vientuļa sala Latvijā. Ir jautājumi, kurus mēs varam risināt, bet noteicošie tautsaimniecības darbības nosacījumi jāskata kontekstā ar Latviju kopumā, ar valdības varēšanu un nevarēšanu, mācēšanu un nemācēšanu, gribēšanu un negribēšanu. Tas arī ir galvenais traucējošais apstāklis. Daudzām lietām, kā mūsu valdības ir rīkojušās un lēmušas, neesmu piekritis, jo esmu uzskatījis, ka tas būtiski bremzē mūsu valsts attīstību. Minēšu konkrētu piemēru. Latvija sliecas piekrist, ka līdz 2030. gadam samazinās siltumnīcas efektu izraisošo gāzu izmešus par 8% (salīdzinot ar 2005. gada līmeni). Šim lēmumam nepiekrītu, uzskatu to par tautsaimniecībai kaitīgu un absolūti netaisnīgu. Kāpēc? Tāpēc, ka Latvijas daba divreiz vairāk absorbē šos izmešus (pamatā CO2), nekā mūsu valsts tos rada. Mēs absorbējam visu to, ko paši radām, un vēl tikpat daudz, ko rada citi. Citas tādas valsts ES nav nevienas. Visām pārējām bilance ir negatīva. Kāpēc Latvijai ir jāsavelk josta?

– Kā izpaužas šis tautsaimniecībai negatīvais efekts?

– Tas nozīmē, ka mums būs jāiegulda lieli resursi dažādu veidu pasākumos, lai samazinātu izmešus. Šie pasākumi būs jāveic, nevis rēķinoties ar ekonomisko efektivitāti, bet gan, lai samazinātu CO2 izmešu rādītājus.

– Jūsu partija Latvijai un Ventspilij ir vienā blokā ar ZZS, kurā ietilpst Zaļā partija, kura pārstāv kustību, kas iniciē šos ierosinājumus. Vai neesat savā starpā šos jautājumus apsprieduši?

– Nesaku, ka tas vispār nav jādara. Tas nav Latvijai jādara, jo Latvijai ir pozitīva CO2 bilance. Mēs vairāk iznīcinām, nekā saražojam. Visiem citiem ar to ir jānodarbojas, un risinājumi ir dažādi. Piemēram, Dānija apmežo savu teritoriju un ar lauksaimniecību kā tādu vairs nenodarbojas. Ar intensīvo lauksaimniecību un lopu audzēšanu vēl jo vairāk, jo lopi ražo metānu, kas skaitās vēl kaitīgāks. Piekrītot samazināt savus gāzu izmešus, mēs faktiski ierobežojam savas lauksaimniecības attīstību.

– Ja šis lēmums ir pieņemts, vai varam vēl kaut ko darīt lietas labā?

– Darīt var vienmēr. Jāuzstāda pareizi jautājums. Jāaicina strādāt pie tā, lai daba akumulētu gāzes, kuras cilvēks rada. Lai mūs ierobežo, cik varam izcirst mežu, nevis lai ierobežo izmešus, kurus mēs tāpat ar uzviju absorbējam. Tas ir tikai viens piemērs. Cits piemērs. 2009. gadā notiek sarunas par krīzes pārvarēšanu. Ar Latviju un ar Grieķiju. Sarunu rezultāts? Mums ne tikai liek paaugstināt pensijas vecumu, bet arī samazināt pensijas. Latvijas valdība piekrita. Grieķija nekam tādam nepiekrita. Ar ko tas beidzās? Ar to, ka grieķiem 100 miljardus noraksta. Grieķijā ir 11 miljoni iedzīvotāju. Cik tur sanāk uz vienu iedzīvotāju norakstīta parāda? 9000 eiro uz katru iedzīvotāju. Ja Latvijā ir divi miljoni iedzīvotāju, tad mums būtu jānoraksta 18 miljardu. Tas nozīmētu, ka mums noraksta visus parādus un vēl uzdāvinātu naudu.

– Ventspils pazīstama ar to, ka regulāri tiek atklātas jaunas ražotnes. Vai ir ar ko atkal palepoties?

– Tikko nodevām ekspluatācijā elektronikas centru, kurā būs četras jaunas ražotnes – elektronikas fabrikas otrā kārta un trīs mazākas ražotnes. Tur ražos arī dronus (no attāluma vadāmus lidaparātus). Rudenī pabeigs augsto tehnoloģiju centra būvniecība ar vismaz trīs jaunām ražotnēm. 2016. gada sākumā sāks strādāt šokolādes fabrika. Iekārtas jau sāk uzstādīt. Mēs šo ceļu ejam, un rezultāts ir tāds, ka Ventspilī ir augstākā vidējā darba alga, no kuras maksā sociālo nodokli. Rezultātā Ventspilī vecuma pensijas ir par 21% lielākas nekā vidēji Latvijā. Ja skatāmies, kādu pensiju vidēji saņēma pensionārs Ventspilī, kurš aizgāja pensijā 2014. gadā, tad viņš jau saņem pensiju par 106 eiro mēnesī vairāk nekā vidēji valstī. Latvijā kopumā pensijā aizgājušie ar katru gadu saņem mazāk. Mums pensijā aizejošā cilvēka vidējā pensija ar katru gadu pieaug. Tomēr apstākļos, kad Vācija realizē speciālu programmu, lai piesaistītu speciālistus no Austrumeiropas valstīm, konkurēt ar Vāciju vai Zviedriju ir ārkārtīgi sarežģīti, jo Ventspilī nav tādas darba algas. Latvijai savulaik bija iespēja, vai nu savilkt jostu, vai stimulēt attīstību. Latvija izvēlējās savilkt jostu, un tagad mums IKP pieaugums ir 2%, kas ir mazāk nekā ASV. Ar tādu tempu mēs nekad nepanāksim ne Vāciju, ne Zviedriju. Kamēr Latvija nemainīs radikāli uzstādījumu, ka mūsu nacionālās intereses ir galvenās un viss pārējais ir pakārtots, tikmēr nekas nemainīsies. Kamēr mūsu vadoņi skatīsies, kā tikt tajā vai citā amatā Eiropas Komisijā, SVF, Pasaules Bankā, NATO štābā un tamlīdzīgi, tikmēr nekas nemainīsies.

– Vai to esat teicis savas partijas biedrei ekonomikas ministrei Danai ReiznieceiOzolai?

– Viens ministrs jau nevar realizēt kādu savu politiku…

– Pēc Saeimas vēlēšanām tika izteikta versija, ka Laimdotas Straujumas valdība jau būs tikai pagaidu valdība, lai mierīgā gaisotnē novadītu EP prezidentūru, un pēc šīs prezidentūras beigām, kā arī mūsu Valsts prezidenta vēlēšanām nāks «īstā» valdība. Tagad šie notikumi aizvadīti, bet vismaz ārēji valdība izskatās stabila. Cik liela ir varbūtība, ka rudenī notiek valdības šūpošana?

– Valdības politisko struktūru nosaka Saeimas vēlēšanu rezultāti. Šobrīd valdības stabilitāti nosaka vairāki faktori. Vispirms jāsaka, ka signāli par Straujumas valdības iespējamo krišanu pēc prezidentūras utt. nāca no sorosistu politiskās apvienības, no viņu medijiem, no viņu kontrolētajiem – valsts LTV un Latvijas Radio atsevišķiem raidījumiem, kā arī no viņu politiķiem, kuri darbojas parlamentā vai Rīgas domē. No tā es izdaru secinājumu, ka sorosisti nav apmierināti ar situāciju, ka Straujuma vada valdību, un viņi plāno valdības vadītājas nomaiņu. Viņi to arī būtu izdarījuši, bet varbūtība, ka sorosistu virzīts kandidāts varētu kļūt par premjeru, ir ļoti maza. Patiesību sakot, nav tāda varianta. Tad jābūt Saeimas ārkārtas vēlēšanām, un tad vēl nav zināms, vai viņiem būs labāka vai sliktāka pozīcija. Tas ir izšķirošais un noteicošais. Viņi mēģina piesaukt, ka Dana ReiznieceOzola tur uz kaut ko pretendē, arī manu uzvārdu vienmēr piesauc, piemin arī Solvitu Āboltiņu, bet tas ir tikai, lai novērstu uzmanību. Viss atkarīgs no tā, vai viņiem izturēs pacietība, ja Straujumas darbība vai bezdarbība vienā vai otrā jautājumā aizskars viņu savtīgās intereses. Otrs blakus faktors, kuru man grūti novērtēt, ir Nacionālās apvienības aktivitātes, kuras neatkarīgi no to mērķiem kacina valdības vadītāju un šad tad liek viņai domāt – kam man tas viss vajadzīgs, ja man ir mazbērni, ar ko nodarboties? Tas ir tas otrais risks. Trešo es pat nosaukt nevaru.

– Runā, ka Solvita Āboltiņa varētu pretendēt.

– Kā jebkuram cilvēkam, viņai ir savas stiprās un vājās puses, kuras var viņai patraucēt ieņemt šo amatu. To gan varēs noteikt tikai tad, kad viņa nokļūs šajā varas zenītā. Kā kurš uzvedīsies šajā vai citā zenītā, neviens nezina. To redz tikai tad, kad pamēģina. Bet ir daži objektīvi apstākļi, kas man rada šaubas, vai Solvita Āboltiņa varētu stimulēt valdības vadītājas nomaiņu. Viņai nav nedalīta atbalsta frakcijā un arī partijā. Viņai ir vairākums, bet tas nav nospiedošs. Apmēram 14 pret deviņi. Līdz ar to, būdama valdības vadītāja, viņa vienā vai otrā jautājumā var nedabūt atbalstu savā frakcijā. Un ja šūpojas vēl kāds partneris? Tas nozīmē, ka viņa nevar realizēt savu politiku. Var pat būt tā, ka viņas politika tiek mērķtiecīgi bremzēta pēc principa – jo sliktāk, jo labāk. Tā savulaik sorosisti rīkojās, lai dabūtu Kalvīti pie malas.

– Tātad jūs prognozējat, ka Straujumas valdība šoruden nekritīs?

– Es atbildu tā – vairāk nekritīs, nekā kritīs. Bet var būt dažādi nepolitiski faktori. Piemēram, cilvēks nogurst vai viņam apnīk. Ja nogurst, tad vēl var aiziet atvaļinājumā un atpūsties, bet, ja apnīk, tad apnīk. Tas ir tas faktors, ko mēs nevaram noteikt. Mēs nevaram otrā cilvēkā ielīst. Vienam zobu sāpes jau ir liela problēma, kamēr citam tā vispār neliekas problēma – aizies pie ārsta, un viss. Cilvēki ir ļoti individuāli un emocionāli dažādi, tāpēc politiski nav pamata Straujumas valdības krišanai, bet paliek tīri cilvēciski momenti.

– Cik lielā mērā valdības stabilitāti varētu ietekmēt ārējie faktori? Piemēram, bēgļu jautājums.

– 250 bēgļu nevar izšķirt Latvijas suverenitātes jautājumu. Arī ekonomiski tas nav tāds jautājums, kuru Latvija nevar pacelt, vēl jo vairāk, ja saņemam lielo ES donorvalstu iemaksāto fondu naudu. Jautājums varētu būt – ja mēs vispār neņemam neko, tad viņi var pateikt, nu tad ņemiet vērā, ja jums kaut ko vajadzēs, tad arī mēs pateiksim – paši tieciet galā. Lai gan es arī neticu, ka Latvijā var normāli integrēties simtiem bēgļu no Ziemeļāfrikas.

– Diez vai viņi gribēs pie mums palikt.

– Ņemot vērā to nelaimi, ka mēs vēl neesam Zviedrijas, Vācijas vai Nīderlandes līmenī, tā ir vienīgā cerība, ka viņi aizbrauks. Interesanti tikai, kāpēc amerikāņi neņem tos bēgļus? Varētu kādu miljonu paņemt bez saviem meksikāņiem un iemācīt viņiem demokrātiju. Tikai viņiem bail, ka tādi Bostonas maratoni tad būs vairumā.

– Šā gada svarīgākais politiskais notikums bija prezidenta vēlēšanas. Kādi secinājumi no šā vēlēšanu procesa un rezultāta?

– Vispirms par procedūru. Nav demokrātiskākas vēlēšanu procedūras kā aizklātas vēlēšanas. Aizklāti vēlē prezidentu ASV, Francijā, Krievijā. Visur. Jebkurā partijā partijas valdi vēlē aizklāti. Pat PSKP CK locekļus vēlēja aizklāti, un tikai politbiroja locekļus CK plēnuma dalībnieki vēlēja publiski. Kāpēc? Ja būtu aizklāti, tad varētu gadīties, ka Josifu Visarionoviču nepārvēlē, bet, ja atklāti, tad priekšā sēž un skatās, kurš tad balsos pret. ZZS kopā ar citiem parlamentā pārstāvētajiem spēkiem izdevās noturēt šo seno politisko iekarojumu. Kas attiecas uz priekšvēlēšanu aģitāciju, tad tas faktiski bija farss, jo visa šī braukāšana, tikšanās ar cilvēkiem neietekmē vēlēšanu rezultātus starp simts deputātiem. Tur darbojas cita loģika. Tur nav tā, ka vēlētājs noskatās vēlēšanu priekšvakarā TV debates un saka – man tomēr tas kandidāts patīk labāk –, un viņš nobalso. Te jau tas nav un līdz ar to visas tās diskusijas un debates ir farss. Visīstākais un vistīrākais farss, un tas farss būs tik ilgi, kamēr prezidentu vēlēs parlaments, nevis pilsoņu kopums. Tas būtu mans komentārs. Protams, tas, ka bija šī debate (visas procedūras izpratnē), radīja tādu politiski satīriska šova gaisotni, kas bija visnotaļ interesants pasākums. Cilvēki varēja tam visam sekot, viņi varēja par to diskutēt kafejnīcās, virtuvēs, kur nu kuram sanāca. Par ļaunu jau tas nenāk.

– Par rezultātu?

– Rezultāts bija tāds, ka ZZS vienojās un, par ko vienojās, to arī sasniedza. Redzu, ka Vējoņa kungs cenšas savu prezidenta amata būtību piepildīt ar saturu, cik nu Satversme to ļauj. Kā viņam veiksies, to rādīs laiks, jo viņš vēl nav pat mēnesi savā amatā.

– Pavisam drīz sāksies nākamā gada budžeta veidošanas aktīvā fāze. Vai redzat kādas novitātes šajā procesā?

– Kad pērn oktobrī bija konsultācijas par valdības veidošanu, tad aizskāra arī budžeta jautājumu. Es biju vienīgais, kurš teica, ka, runājot par budžetu, jārunā par resursiem tautsaimniecības izaugsmes stimulēšanai. Tātad – kā vairāk nopelnīsim. Mana balss bija saucēja balss tuksnesī. Tobrīd vēl nebija Eiropas Centrālās Bankas (ECB) iniciatīvas par ekonomikas stimulēšanu, nebija Junkera stimulēšanas plāna (kas tur sanāks, redzēsim). Tad to tēmu vienkārši noraka, it kā es kā tāds jocīgais būtu iekļuvis kaut kādā normālo pulciņā. Es paliku vienīgais. Pēc tam nāca ECB aktivitātes, Junkera plāns. Martā bija speciāls seminārs par ekonomikas sildīšanu. Nu jau ir četri mēneši, bet parunāja, un ar to viss beidzās. Vienīgais, kas palicis, ir – 2%, fiskālā disciplīna, un kaut kam noteikti vajag vairāk un pārējam neapšaubāmi vajag mazāk. Punkts. Ja tā pieiet nozarei, pilsētai, valstij, arī ģimenei – bez resursiem attīstībai, tad rēķinieties, ka tad jums tā attīstība arī būs tuva nullei. Latvijai 2% pieaugums ir tikpat kā nulle. Latvijai jābūt 7% pieaugumam, 5% minimums.

– Tas ir tiešs akmens jūsu partijas biedres, ekonomikas ministres dārziņā, kuras galvenais uzdevums ir rūpēties tieši par ekonomikas attīstību.

– Tas nav viņas uzdevums. Kas mums atbild par tautsaimniecības izaugsmi un ar to reāli nodarbojas? Finanšu ministrija, piekrītu, Ekonomikas ministrija, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Satiksmes ministrija un Pārresoru koordinācijas centrs. Pieci. Kurš no viņiem ir galvenais? Kurš ir koordinators un politikas veidotājs? Pareizi, Finanšu ministrija. Jau sen, bet it īpaši, kopš Valdis Dombrovskis kļuva par premjeru, visu nosaka Finanšu ministrija, bet Finanšu ministrijas pieeja ir vienkārša un principā pareiza. Naudas ir tik, varam iztērēt tik. Punkts. Vairāk naudas nav. No Finanšu ministrijas viedokļa, loģiska pieeja, jo viņu uzdevums ir iekasēt nodokļus un tos sadalīt, kā nolemj parlaments. Ja jūs uzticēsiet izaugsmes jautājumus risināt Finanšu ministrijai, tad izaugsmes nekad mūžā nebūs. Nekad. Tas ir tā, kā skopai vecvecmāmiņai iedot ģimenes naudasmaku un teikt – nu tad ņemsim kredītus, attīstīsim to, pirksim to. Viņa to nedarīs. Viņa nav tā augusi, viņa nesaprot. Kā? Aizņemsimies? Ko jūs – jocīgi paliekat? Priekš kam? Jādzīvo ar to, kas ir. Un viņa iztiks ar to. Viņa ir pārdzīvojusi karu un badojusies. Arī tagad viņa sakodīs zobus, savilks jostu, jo neko citu nesaprot un neatzīst. Esmu ierosinājis, ka Latvijai ir nepieciešama Tautsaimniecības attīstības ministrija (nav svarīgi, kā to sauc), kurai būtu šī tautsaimniecības attīstības plānošanas un politikas veidotājas loma. Viena pati premjerministre savilkt kopā šīs piecas ministrijas nevar. Valdība skatās budžetu tikai nozaru griezumā, bet vēl ir teritoriālais griezums, kurš vispār netiek skatīts. Savulaik Valdis Dombrovskis apņēmās, ka 2013. gada budžets tiks pieņemts arī teritoriālā griezumā, taču nekas no šīs apņemšanās nav izdarīts.

– Tiesvedība Latvijā pret jums turpinās, bet pret jums bija izvirzītas prasības arī Anglijas tiesā. Kādi ir šo tiesvedību rezultāti?

– Anglijā visas prasības pret mani ir izbeigtas. Vienā tiesvedībā saņēmu kompensāciju aptuveni 800 000 sterliņu mārciņu. Tas ir apmēram miljons eiro. Pārējās visas ir slēgtas. Viss. Anglijas stāsts ir beidzies.

– Kas attiecas uz Latvijas tiesvedību, vai jūtat kādu spiediena pastiprināšanos vai – tieši otrādi – pavājināšanos?

– Politiskais spiediens ir visu laiku no, atkal pieminēšu, sorosistu politiskā bloka puses. Sabiedriskās televīzijas pārstāvji jau presē jaunievēlēto prezidentu – vai tik viņš mani neapžēlos? Bet apžēlot var tikai to, kurš ir notiesāts. Uz viņu jau izdara spiedienu. Ļoti spēcīgs bloks ir Vienotībā, kurš izdara spiedienu uz tiesu, uz prokuratūru. Nav jau beigusies arī naudas ietekme šajos jautājumos [no tā dēvēto Lemberga oponentu puses]. Taisni otrādi, ik pa brīdim tā pastiprinās. Šie divi faktori – nauda un politiskais spiediens – ir ļoti būtiski. Man ir ļoti žēl, ka process nenotiek publiski. Esmu trīs reizes lūdzis tiesu, lai tā atļauj tiesas sēdes translēt internetā tiešraidē. Visos gadījumos kategoriski iebildusi prokuratūra. Man nav bail un nav ko slēpt, bet prokuratūrai ir ko slēpt. Kas viņiem jāslēpj? Tad varēs redzēt, kā prokurori izdara rupju spiedienu uz tiesu tiesas procesā un kas no tā sanāk vai nesanāk. Tad būtu redzama viņu visatļautība un uzvedības manieres. Viņu personīgais naids un personīgā ieinteresētība. Tad arī prokuratūras vadībai varētu kāds uzdot jautājumu – pag, tas taču neatbilst likumam, kā viņi tur uzvedas. Kāpēc jūs to pieļaujat? Visos gadījumos uz slepenību uzstāj prokuratūra. Lembergam nav ko slēpt, prokuroriem ir ko slēpt. Tad jājautā – kurš no kā baidās?

Avots: NRA