Publikācijas

Eiropa ir muzejs, kurā graužas ķirmji (“Dienas Bizness”, 04.11.2015.)

08.11.2015

Diemžēl lielās Rietumu kompānijas uztver Latvijas teritoriju kā potenciālo kara zonu.

Pēc darījuma ar Ventspils naftas akcijām izskanēja arī tāds viedoklis, ka tā varētu būt daļa no kāda “miera plāna” starp ilgos konfliktos iesaistītajiem uzņēmējiem. Vai Ventspilī ir iestājies miers?

Vispirms par pašu darījumu. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas noteiktā obligātā vienas akcijas atpirkšanas cena ir 4,56 eiro. Ņemiet vērā, ka ir pārdota ne tikai kontrolpakete virs 50%, bet pakete, kas nodrošina pircējam akcijas virs 75% – faktiski dod iespēju darīt ar kompāniju jebko. Plus vēl ņemiet vērā, ka Vitol grupā ietilpstošajai kompānijai Euromin Holdings Limited (Euromin) tūlīt vajadzēja maksāt par Ventspils naftas terminālu, kas viņiem bija atliktais maksājums uz 10 gadiem. Tas nozīmē, ka Euromin varēs nesamaksāt šo atlikto maksājumu par Ventspils naftas terminālu. Savulaik Euromin nopirka 50% no Ventspils naftas termināla par 160 miljoniem, bet, izmantojot atlikto maksājumu uz 10 gadiem, neko nesamaksāja. Tagad maksāšanas laiks ir pienācis. Ja Euromin samaksā Ventspils naftai šos 160 miljonus, tad ir grūti izskaidrot, kāpēc tos nesadala dividendēs. Tātad, ņemot vērā absolūtas kontrolpaketes iegūšanu un šo faktu, minimālais koeficients, par kādu saprātīgs pārdevējs pārdotu vairāk nekā 43% akciju, būtu 4,56 eiro, kas jāreizina ar 1,3 līdz 1,5. Ja pareizinām ar minimālo koeficientu (1,3), tādā gadījumā vienas akcijas cena būtu apmēram 6 eiro. Taču akcijas nepārdeva par 6 eiro, bet par 1,77 eiro. Tātad katras akcijas cena ir apmēram 4,30 eiro zem tirgus cenas. Ja to pareizina ar vairāk nekā 45 miljoniem akciju, redzams, ka darījums ir par minimums 190-200 miljoniem eiro lētāks, nekā tirgus cena.

Kurš pieņēma šādu lēmumu?

Visu darījumu organizēja, vadīja Rūdolfs Meroni, kuram pieder pilnīga kontrolpakete Latvijas naftas tranzītā. Akcijas bija jāpārdod par 270 līdz 300 miljoniem eiro, bet faktiski pārdeva par 80. Teikt, ka Rūdolfs Meroni ir palicis traks, nevar. Jo, kā izriet no krimināllietas materiāliem, visas šāda veida darbības viņš saskaņo ar Ģenerālprokuratūru un Satversmes aizsardzības biroju (SAB). Tātad visas viņa darbības piesedz Ģenerālprokuratūra un SAB. “Sābā” strādā tāds Sparāns, kas ir biznesa jautājumu kārtotājs, sava veida biznesmenis. Tas, ka ir gaidāms šāds darījums, un ka tas var būt zem tirgus cenas, bija zināms jau iepriekš. To zināja gan SAB, gan Ģenerālprokuratūra. Tāpēc var teikt, ka SAB vadība Maizīša personā piesedz šo darījumu, kurā manta tiek pārdota tik būtiski lētāk. Arī Ģenerālprokuratūras vadība, ne tikai prokurors Juris Juriss, kurš ir galvenais “šteļļu” taisītājs, piesedz šīs blēdības. Protams, ir iespējams, ka kaut kādu iemeslu dēļ pastāv divas cenas – oficiālā cena un faktiskā cena. Es neizslēdzu, ka starpība, kas ir 190 miljoni, ir samaksāti kaut kā savādāk. Vai nu savstarpējās ieskaitēs – piemēram, cits aktīvs, kas maksātu 100 miljoni, tiek pārdots par 10 miljoniem. Savstarpējā ieskaitē, lai izvairītos no nodokļiem. Var gadīties, ka daļu no šiem 190 miljoniem, kāds saņem kā komisiju, piemēram, pusi summas – 95 miljonus. Iespējams, ka komisiju saņem Maizītis, Ģenerālprokuratūras vadība. Ja tādas blēdības piesedz, tad bez komisijas to parasti nedara. Jo agri vai vēlu – ja ne šie, tad citi – sāks interesēties, kā tur bija. Par šādiem darījumiem noilgums neiestājas tik ātri.

Tomēr darījums ir noticis un …

Latvijas naftas tranzīta akcionāri – viņiem jau nepiedāvā pilno cenu. Viņiem piedāvā – vai nu jūs ņemsiet tik, cik jums dod, vai nedabūsiet neko. Ja jums par akciju ir jāsaņem 6 eiro, bet jūs saņemat 1,77. Ja negribat, tad vispār neko nesaņemsiet. Nauda jums netiks maksāta, un nekas netiks atpirkts. Tas, kurš regulē naudu kontā, var rīkoties, kā viņš faktiski vēlas. Tāpēc es nedomāju, ka var runāt par kaut kādu “mieru”. Viens otrs “šakālis”, kas darbojas uz vienu roku ar Ostapu Benderu, varbūt ir apmierināts. Kaut gan pats ir rakstījis tiesai sūdzības, par to, kāds Ostaps Benders ir zaglis. Tagad viņiem viedoklis ir pamainījies… Lai tas notiktu, droši vien ir kādi jauni argumenti, eiro zīmes vai zaļās krāsas izskatā.

Kāds vispār ir Ventspils uzņēmēju, Ventspils ostas noskaņojums šajā situācijā, kad pasaulē valda ļoti liela neskaidrība un mūsu valsti ietekmē dažādas sankcijas.

Virkne Ventspils ostas termināļu strādā ļoti slikti. Kopš Kālija parku no 2007.gada pārvalda Rūdolfs Meroni – Ģenerālprokuratūras “superuzticības” persona – termināla pārkrauto kravu apjoms ir … nu spriediet paši. Termināla jauda ir 7,5 miljoni tonnas pārkrautu minerālmēslu gadā. Pirms Ģenerālprokuratūra iecēla savu menedžeri tajā, termināls pārkrāva ~ 4,5 miljonus tonnu gadā. Šogad 9 mēnešos – 140 tūkstošus tonnas.

Varbūt starptautiskās kolīzijas ir vainīgas?

Nekādu starptautisku kolīziju te nav. Vienkārši tirgū ir jāprot strādāt. Jābūt komersantam. Jāveido attiecības, loģistika. Ģenerālprokuratūra šo loģistiku izveidot neprot. Šobrīd sanāk tā, ka Ģenerālprokuratūras vadība vada Kālija parku. Bet Ostaps Benders turpina uzskatīt, ka Latvijā visi ir muļķi. Ja tā turpināsies – Kālija parks bankrotēs. Ventspils brīvostas un pašvaldības viedoklis šobrīd tāds ir – lai termināls bankrotē. Jo ātrāk, jo labāk. Vismaz kāds šo nevienam nevajadzīgo aktīvu varbūt nopirks un iedos tam dzīvību. Tie varētu būt gan baltkrievi, gan krievi. Ja tas nenotiks salīdzinoši īsā laikā – gads, pusotrs – tad tiks izveidotas alternatīvas jaudas, tajā skaitā Rīgā. Cik es zinu, tādi plāni ir. Tad Kālija parka termināls ar 7,5 miljonu tonnu jaudu paliks nevajadzīgs, un problēma būs – kā to nojaukt. Līdzīga situācija ir ar ogļu terminālu Ventspilī. Protams, savu iespaidu uz tā darbību atstāja Eiropas Savienības (ES) sankcijas. Bet tās nav izšķirošas. Arī šo terminālu vada Rūdolfs Meroni un tieši šī iemesla dēļ tas ir noslogots par 25%. Ir zināmi investori, kuriem būtu interese attīstīt ogļu pārkraušanas jaudu Latvijā. Ja tas tiks radīts citā vietā, tad Ventspils termināls, kura jauda šobrīd ir 6 miljoni tonnu, būs nevienam nevajadzīgs, stāvošs monstrs. Arī Ventspils naftas termināls ir pasliktinājis savu darbību. Problēma, ir tāda, ka tas pieder starptautiskā koncerna Vitol grupā ietilpstošajai meitas kompānijai Euromin. Varam runāt, ka tas ir Vitol. Tā ir tirdzniecības kompānija, kurai neinteresē pārkraušana. Turklāt ir vēl viena būtiska problēma, ar ko saskaras Ventspils iedzīvotāji, – smaku problēma. Viņi faktiski Ventspilī maina produkta kvalitāti un preci pēc būtības, uz tā rēķina pelnot lielu naudu. Bet pārkraušanas apjoms ir salīdzinoši neliels, līdz ar to ostas nodevu veidā ienākumi samazinās. Arī Ventspils tirdzniecības osta vāji strādā Rūdolfa Meroni vadībā. Faktiski Ventspils ostas termināļi, kurus kontrolē Rūdolfs Meroni, pārkrauj par 10 miljoniem tonnu mazāk, nekā šajā tirgus situācijā varētu un vajadzētu pārkraut. Tas nozīmē, ka valsts un pašvaldību ienākumi no ostas nodevu veidā ir par 10 miljoniem eiro mazāki, nekā tiem vajadzētu būt. Visi šie zaudējumi ir radīti ar Ģenerālprokuratūras lēmumu un ar tās “svētību” tiek atbalstīti. Arī pašvaldības ienākumi šo iemeslu dēļ ir par apmēram 1 miljonu eiro gadā mazāki, nekā varētu būt. Skaidrs, ka Rūdolfs Meroni jūtas ļoti komfortabli, jo zaudētāji jau ir valsts un pašvaldība. Protams, pie nosacījuma, ja valsts skaita naudu. Tāpēc jautājums ir – vai Ģenerālprokuratūra nostāsies valsts interešu pusē?!

Pēc Krievijas un Latvijas dzelzceļa uzņēmumu vadības maiņas izskanēja paziņojumi par kravu plūsmas samazināšanos Latvijas virzienā. Ko jūs domājat par šo situāciju?

2010.gadā Latvija un Krievija visaugstākajā līmenī – starp valstu prezidentiem – vienojās, ka tiks sabalansētas rekonstruētā dzelzceļa jaudas, būtiski palielinot caurlaides spēju un arī nodrošinot vilcienu kustības ātrumu, lai pasažieru vilcieni varētu kursēt kā ātrvilcieni, un arī kravu vilcieni līnijā Maskava – Rīga palielinātu kustības ātrumu. Diemžēl no šīs vienošanās nekas nav sanācis. Pat sliktāk, šajā savienojumā Krievijas puse nav ieguldījusi nekādu finansējumu un tā caurlaides spēja ir nepietiekama. Līdz ar to liela daļa kravu uz Latviju tiek virzītas caur Baltkrieviju, kas ne tikai sadārdzina kravu virzienu vismaz par 4 eiro uz katru tonnu, bet arī samazina Latvijas konkurētspēju. Loģiski, ka šie sliežu ceļi kaut kad ir jāremontē. Tam, ka par to tiek paziņots pēkšņi un neplānoti, protams, ir sava cēloņu un seku sakarība. Tomēr tā šobrīd nav tik izteikta, kā tas bija pirms mēnešiem diviem. Jūs taču zināt, ka Latvijas un Krievijas attiecības šobrīd ir aukstā kara līmenī. Līdz ar to ārējo ekonomisko sakaru attīstība, cik tālu tā ir atkarīga no valsts varas, nesekmējas. Diemžēl situācijai ir tendence pasliktināties, jo lielās Rietumu kompānijas uztver Latvijas teritoriju kā potenciālo kara zonu. Piemēram, ja jums, piederētu datu centrs. Rietumu kompānija jums savu informāciju neuzticētu, paskaidrojot, ka šī ir kara apdraudēta teritorija. Ja mums to kāds pasaka atklāti, mūsu reakcija parasti ir: “nu beidziet, ko jūs mūs biedējat!” Bet tā ir lielā transnacionālā biznesa reāla reakcija, ka Latvijā nav droši. Un tas nekādu biznesu un nevienu ieguldījumu neveicina. Savukārt, no globālās ekonomikas viedokļa raugoties, tas, ka Latvijas valstī saimnieciskā aktivitāte nav tik liela, kā mēs gribētu, un mēs nedzīvojam tik labi, kā vēlētos, – ir apmēram tā, kā vienu mazu smilšu graudiņu skartu kaut kādas problēmas. Ja Šanhajā dzīvo 20 miljonu iedzīvotāju un vienā pilsētas rajonā, kuras delegācija vēl nesen viesojās Ventspilī, dzīvo 5 miljoni cilvēku, un tā kopprodukts ir simts reizes lielāks nekā Latvijai?! Kuram interesē mūsu problēmas!

Politiķi uzsver, ka mums nav par ko uztraukties, jo mūs sargā NATO 5.paragrāfs.

Juridiski nevaru nepiekrist, ka tāds pants NATO līgumā ir, un ka tas mūs aizsargā. Vienlaikus mums blakus ir divas valstis – Somija un Zviedrija, kas nav NATO valstis. Tāpat jūs nevarat noliegt, ka Gibraltāru ir okupējusi NATO valsts Anglija, un Kipru – NATO valsts Turcija. Un starp divām NATO valstīm – Latviju un Lietuvu – nav precīzi iezīmēta jūras robeža strīda dēļ par naftu. Vai Latvijas dēļ Amerika būs gatava ziedot atomkarā Ņujorku, Vašingtonu, Filadelfiju, Losandželosu un Maiami? Mēs visi ceram, ka tāds jautājums neradīsies. Un Dievs dod, lai tas nebūtu jāpārbauda.

Kā jūs vērtējat 2016.gada budžeta politikas ietekmi uz valsts un pašvaldības saimniecību?

Latvija jau no 2009.gada realizē ekonomikas saspiešanas politiku. Ja jūs realizējat saspiešanas politiku, tad nav ko cerēt uz attīstību. Vēl jo vairāk, ja valsts budžetā runa ir tikai par to, kā, kam, par ko un cik daudz sadalīt naudu patēriņam. Šī gada martā bija gan viena sanāksme par ekonomikas sildīšanu, bet ar to viss stāsts arī beidzās. Jautājumiem par ekonomikas sildīšanu laiks nesanāk. Šobrīd ir fenomenāli lēta nauda, kuru, no vienas puses, var izmantot, lai atbrīvotos no veciem aizņēmumiem un maksātu procentos ievērojami mazāk, nekā tad, kad aizņēmās. Tas būtu viens loģisks virziens. No otras puses – tad, kad nauda neko nemaksā, to vajag ieguldīt, lai attīstītos. Bet, protams, tā, lai nauda pelnītu vēl vairāk naudas. Ja to nepieprot, tad labāk neaizņemties. Jo nekad nedrīkst aizņemties, lai naudu noēstu. Diemžēl tad, kad pirmo reizi tika ieviestas ES sankcijas, Rinkēvičs teica, ka ES ar Latviju solidarizēsies. Kā mēs redzam, nekādas solidaritātes nav. Mums ir pienākums solidarizēties tad, kad vecajiem, bagātajiem Eiropas Savienības runčiem ir problēmas ar iebraucējiem. Savukārt viņi ar mums netaisās solidarizēties. Mūs jau divreiz sita – Latviju tas viss skāra ļoti sāpīgi – vienreiz sankcijas pret Krieviju, otrreiz Krievijas atbildes sankcijas pret ES. Faktiski mēs esam galvenie cietēji no sankcijām. Šajos apstākļos stimulēt Latvijas restrukturizāciju un pārorientēšanos uz citiem tirgiem būtu tikai normāli. Un nekāda liela nauda jau tam nebūtu vajadzīga. Pietiktu katru gadu pa kādam miljardam izdalīt. Tas būtu pareizi un veicinātu Latvijas integrāciju ES un pasaules ekonomikā un mazinātu atkarību no Krievijas. Taču to ES nav gatava darīt, nedara un nedarīs.

Neesat optimistisks attiecībā uz saprātīgu valdības politiku?

Atklāti sakot, tas viss kopā rada zināmu pesimismu. Latvija jau desmit gadus ir ES un NATO. Cik lielā mērā Latvija pa šiem gadiem ir pietuvinājusies attīstības ziņā Zviedrijai? Ja skatāmies uz kopproduktu, esam nevis pietuvinājušies, bet gan vēl vairāk atpalikuši. Kaut gan Latvijai vajadzēja izvirzīt uzdevumu – sasniegt Vācijas līmeni 20 gados pēc iestāšanās ES. Tas būtu normāli, ja integrācija Eiropas Savienībā tādu iespēju mums dotu. Mūsu pienākums un prasme būtu to paņemt. Miljards mums būtu nepieciešams ekonomikas attīstībai. Taču veselu miljardu Latvija iztērēs, lai samazinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju. Kaut gan Latvija ir vienīgā ES dalībvalsts, kas absorbē vairāk CO2, nekā saražo. Līdz ar to Latvijai šim mērķiem nevajadzētu tērēt nevienu santīmu, jo ir absorbcijas iespēju pārpalikums. Energoefektivitātē naudu vajadzētu ieguldīt tikai tad, ja tas atmaksātos ne ilgāk kā 10 gados. Ventspils pašvaldībā mums ir tāds uzstādījums, ka šim ieguldījumam ir jāatmaksājas septiņu gadu laikā. Ja ilgāk, mēs tajā naudu neieguldām. Tās ir vecajām, bagātajām valstīm, kuras daudz vairāk saražo un izvada atmosfērā CO2, nekā absorbē.

Vecajām, bagātajām valstīm ir problēmas arī ar bēgļiem, kuras tiek pārdeleģētas mums. Vai Ventspils pašvaldība ir rēķinājusi, cik maksās viena bēgļa uzņemšana?

Rēķinājām trīs dažādos līmeņos. Ja ģimene, kurā ir divi pieaugušie un trīs bērni, no kuriem viens ir pirmsskolas vecumā, divi skolas vecumā, būtu deklarēta Ventspilī, tad pabalstu veidā pašvaldībai tas izmaksātu 1700 eiro gadā. Savukārt, ja maksātu garantēto iztikas minimumu – 50 eiro, tad gadā pabalstos šai ģimenei mums būtu jāizmaksā 5000 eiro. Ir virkne jautājumu. Piemēram, ja bērnudārzu apmeklē arābu bērns, tad viņa komunikācijai ir vajadzīgs tulks. Šāds tulks maksā 70-100 eiro stundā. Ja bērns bērnudārzā pavada 10 stundas, tie ir 1000 eiro dienā. Skolā tas pats. Bērnam taču ir jāmācās. Ne krievu, ne latviešu valodu viņš nepārvalda, bet nevienas arābu skolas mums nav. Tas pats medicīnā. Bet dzīvoklis? Piecu cilvēku ģimenei vajag vismaz trīs istabu dzīvokli. Pašvaldībai dzīvokļu nav. Tie jāpērk tirgū vai jāīrē. Bēgļiem taču naudas nav. Valsts iztikas minimums neko izīrēt neļauj. Izīrēt trīs istabu dzīvokli Ventspilī nav dārgi, tie ir 300 eiro mēnesī, bet kas par to maksās. Kāds bērns būs bez vecākiem – kā šo jautājumu risināt? Arī bērnunamā neviens arābu valodu nezin. Ja visu vēlas izdarīt labi un korekti, piecu cilvēku bēgļu ģimene gadā izmaksā simtiem tūkstošus eiro. Tas vairs nav pensionāra, tas nav pat vidusšķiras cilvēka iztikas līmenis. Bēglis izmaksā daudz dārgāk nekā viens vidusšķiras cilvēks! Vācijā ir 10 miljonu turku, daudz citu tautību pārstāvju. Mums taču valstī nav šādu tautību kopienas. Līdz ar to bēgļu uzņemšanas izmaksas izvēršas fantastiskos ciparos. Ja Latvijā veidosies liela kopiena, tad izmaksas būs lētākas. Taču tad viņi neintegrēsies. Aizejiet uz ķīniešu kvartālu Londonā – domājat, tur jūs kāds angļu valodā normāli apkalpos? Te gan ir dialektika. Tas, ka mēs esam ļoti nabadzīgi salīdzinājumā ar Zviedriju, ir slikti. Taču šajā gadījumā mūsu nabadzība ir bieds bēgļiem – viņi te nepaliks. Vislētākais variants valstij ir – izmaksāt bēgļiem biļeti prāmja līnijā Ventspils – Stokholma. To mēs varētu izdarīt un vēl dienas naudu viņiem līdzi iedot. Tas iznāktu daudz lētāk un humānāk, jo viņi jau tieši tur arī vēlas nokļūt. Ja cilvēkam spiež ar varu dzīvot tur, kur viņš nemaz nevēlas dzīvot, tad tas jau ir piespiedu nometinājums, kriminālsods, deportācija.

Kāda jūsu vērtējumā pašlaik ir valdības stabilitāte?

Kādi faktori nosaka valdības stabilitāti? Pirmais – pats valdības vadītājs. Personība. Viņa raksturs, pieredze, veids, kā viņš risina jautājumus, pacietība, mērķtiecība, neatlaidība, stingrība. Otrs faktors ir premjeres partija, koalīcija, ministru kopums. Pašlaik ir divi faktori, kas aktualizē jautājumu, kuru jūs man uzdevāt. Pirmkārt, lielākā problēma ir tā, ka ierēdniecība bieži vien ignorē pieņemtos politiskos lēmumus. Ierēdniecība cenšas īstenot savu politiku, kas ir pat pretrunā ar valdības deklarāciju. Un nav, kas šo ierēdniecību “noliek pie vietas”. Nereti ir tā, ka Straujumas kundzes kabinetā tiek pieņemts politisks lēmums, kas netiek pildīts un ļoti bremzē efektīvu darbu. Diemžēl nekad neviens ierēdnis par to nav atbildējis. Valdībā valda “studenta sindroms”. Nekad nav laika nopietni sagatavot jautājumus. Bieži vien politiskajiem partneriem ir jāsniedz atbilde par jautājumiem, kas skar simtiem miljonu eiro, pāris stundu laikā. Paskatieties valdības dienas kārtību, kurai ir jābūt pieejamai piektdienā. Salīdziniet valdības dienaskārtību piektdien uz pulksten 12 un otrdien, kad reāli notiek valdības sēde! Jūs redzēsiet, ka puse būtisku dienaskārtības jautājumu ir “pēc tam” ielikta. Svarīgi jautājumi “parādās” stundu vai divas pirms valdības sēdes sākuma.

Tas ir “studenta sindroms” vai drīzāk liecina par lobisma momentiem valdībā?

Ir jautājumi, kuri acīmredzami tiek “grūsti cauri”, lai nevienam – nedz nevalstiskajam sektoram, nedz koalīcijas partneriem – nebūtu iespējams izteikt viedokli, un lai neviens nebūtu gatavs tos apspriest. Mēs, protams, cenšamies nepieļaut sasteigtu lēmumu pieņemšanu. Bet tas prasa sprintera gatavību. Ir arī vispārzināms fakts, kādā krīzes situācijā ir premjeres partija “Vienotība”. Līdz ar to nav šaubu, ka premjerei ir grūti strādāt. Ja vēl viens otrs koalīcijas partneris vēlas izpatikt sava elektorāta priekšā, tas viss kopā rada neapskaužamu situāciju. Situācija ir līdzīga tai, kad Dombrovskis varēja pateikt; „Paldies, es demisionēju Zolitūdes dēļ!” Kaut demisionēšanas iemesli toreiz bija pilnīgi citi.

Pieļaujat, ka valdība var demisionēt?

Tā var demisionēt jebkurā brīdī. Pirmkārt, ja Straujumas kundzei neiztur nervi, otrkārt, ja “Vienotībai” kā partijai neiztur nervi. Vairāk variantu nav.

Vai būtu tāda situācija, kad jūs būtu gatavs kļūt par valdības vadītāju?

Svarīgi ir tas, ko jūs vēlaties izdarīt. Es nevaru strādāt, kaut ko vadīt, lai kādam izpatiktu. Vienalga, lai kas tas arī nebūtu. Es tā nevaru. Neprotu. Man būs kauns skatīties spogulī no rīta, kad dzenu bārdu, un redzēt to idiotu. Savukārt, lai varētu paskatīties sev un citiem cilvēkiem acīs, ir vajadzīgs pārliecinošs atbalsts parlamentā. Es šobrīd tādu nesaskatu. Ar 21 balsi parlamentā, kur nepieciešams 60, strādāt nav iespējams. Uz ko Lembergs varētu paļauties parlamentā? Uz tiem vismaz 15 sorosistiem, kas ir koalīcijā, Vienotībā, plus vēl “nacionāļos” bariņš? Viņi būs opozīcijā Lembergam. Es nevaru izveidot valdību ar 50 balsīm, ja mani tajā atbalsta labākajā gadījumā 35. Bet man nepieciešamas būtu vismaz 55, pareizi? Līdz ar to šobrīd tāds variants nepastāv. Būt par sulaini? Bučot roku Obamam, Merkelei, Olānam? Es tā neprotu.

Kā jūs vērtējat to, ka Latvijas valdība un ministri bieži vien ieņem pozīciju, kas ir tuvāka nevis ES, bet ASV pozīcijai?

Ja Latvijai un ASV sakrīt intereses, kāpēc, lai neieņemtu līdzīgu pozīciju? Tā nav problēma. Ja Latvijai un Vācijai sakrīt intereses, lai tā būtu! Sliktāk ir, ja Latvija vispār nesaprot, kādas tai ir intereses. Un skatās tikai, kam pieslieties. Piemēram, bēgļu jautājumā. Mana pozīcija bija – nesteidzamies. Nesakām ne jā, ne nē. Nekas nav noticis. Tādu pozīciju ieņēma Somija. Aizbrauca un atturējās. Latvijā faktiski bija šāda situācija: “Vienotība” bija kategoriski “par”, ZZS ne īsti par, ne pret, “nacionāļi” – pret. Pilsoniskā sabiedrība – 70% pret. Kur jūs steidzaties? Kāpēc? Vienmēr no jebkuras situācijas jāmēģina iegūt labumu priekš savas valsts. Ko mums ir devusi tā skriešana visiem pa priekšu? Mums ir jābūt elastīgiem. Diemžēl nevaram būt politikas veidotāji. Mēs esam kā ielasmeita. Tas, ka jāatdodas, tas ir skaidrs. Jautājums – kam un par kādu naudu? Diemžēl ļoti bieži atdodamies par velti.

Varbūt, aiz mīlestības?

Tad vajag laulāties, ja aiz mīlestības. Tad skaidri un gaiši – ASV štats, vai Vācijas zeme. Ar Vāciju pie vienas jūras – viņi te jau ir bijuši! Bet, redzat, ASV un viņu pakļautībā esošā Eiropas Savienība aizvien vairāk aizspēlējas. Terora vilnis, islāma fundamentālisms, bēgļu straume, kas plūst pār Eiropu, ir ar tendenci no kvantitātes pāraugt kvalitātē. Džins ir ārā no pudeles, viņi to radīja, izlaida ārā. Bet, lai to iedabūtu atpakaļ, ir nepieciešama gadu desmitus ilga saprātīga politika. Uz kuru ne ASV, ne Eiropas Savienība, ne NATO nav gatavi. Šobrīd Eiropas Savienības līderi ir satraukušies ne jau par savām valstīm. Viņi baidās, ka viņu sabiedrība strauji radikalizēsies pretējā virzienā. Tas ir sabiedrības pašsaglabāšanās instinkts. Un tagadējo politisko eliti aizslaucīs prom. Nav zināms, kas nāks vietā, bet tie nebūs Merkelei līdzīgie. Britu premjers ir noreaģējis ātrāk par visiem. Lai saglabātu sevi un savu partiju pie varas, viņš ir gatavs sagraut Eiropas Savienību, nav gatavs uzņemt bēgļus u.t.t. Turklāt netika taču pat mazais pirkstiņš pakustināts, lai samazinātu bēgļu straumi Eiropas Savienības virzienā. Atcerēsimies – pirmās pazīmes, ka sagrūs PSRS, taču parādījās ļoti pēkšņi. Tas nebija kaut kas, kas bija zināms jau ilgu laiku. Tātad pāreja no kvantitātes kvalitātē var notikt ļoti strauji. Lielbritānijas izstāšanās no ES taču radikāli mainītu situāciju. Bet, ja Vācijā parādās kanclers, kas arī tāpat domā? Ko tad?

Tātad 2017.gads var būt ļoti izšķirīgs visu mūsu nākotnei?

2016./2017.gads – tuvākais laiks. Var nepatikt Huseins vai Kadafi. Taču jāveic situācijas iekšējās un ārējās vides analīze (SVID), pirms rīkojaties politiski. Vai tāda analīze ir veikta ? Protams, ka nē. Sadams bija slikts, jo kāds gribēja viņa naftu, bet ne tikai… Un tā tālāk. Protams, ka visi šie politiķi ir lelles. ASV prezidents ir lelle, kuru rausta ļoti šaura miljardieru grupa. Un šiem miljardieriem ir cita domāšana. Viņiem cilvēki labākajā gadījumā ir darbaspēks, tie, kas ceļ piramīdas. Bērni ir nākotnes darbaspēks, pieaugušie ir tagadējais darbaspēks, un tie, kas vairs nestrādā, ir bijušais darbaspēks. Vēl viņiem ir svarīgas izpriecas un masu kultūra. Nekāda individualitāte nav vajadzīga. Ir vajadzīgs tas, kas rada pievienoto vērtību viņu interesēs. Kaut kādas valodas, kaut kādas kultūras, tradīcijas – tas viss ir atavisms – un to sauc par globalizāciju.

Miljardieri liek uz Āziju un tāpēc Eiropa vairs nav vajadzīga?

Eiropa ir muzejs, kuras eksponātos ir iegrauzušies ķirmji. Un pagaidām tā neparāda spēju izdzīvot.

Tomēr mūsu politiķos ir tāds uzskats, ka, ja mēs viņiem visā nepiekrītam, tad ar mums ir cauri, jo neviens mūs neaizstāvēs.

Kādas muļķības. Somija visaukstākā kara laikos bija neatkarīga, nepievienojusies valsts. Tā ir tāda vienkāršota izpratne par drošību. Šveice, Zviedrija. Ar ko mēs esam sliktāki kā viņi? Kāpēc mēs nevaram darīt tāpat? Varbūt problēma ir tā, ka mūsu politiķim tā karjera ir īsa. Kur viņš pēc tam strādās? Par vēstnieku. Vajadzēs pielaidi valsts noslēpumiem. Amerikāņi noteiks – kam dot, kam nedot! Neiedos. Bez tās taču nevar strādāt par ministru. Nav tālu laiks, kad nevarēs būt par parlamentārieti bez pielaides. Latvijā faktiski veidojas totalitāra valsts, kad cilvēkam karjeras iespēju nosaka specdienesti. Cik tad spiegus tas “Sabs” ir noķēris? Viņi čakarē biznesu, politiķus, pārdala biznesa telpu. Skrien, tirgo Latvijas noslēpumus paši pa labi un kreisi. Tā ir absurda situācija. Nevis valdība nosaka, kā SAB strādāt, bet SAB nosaka, kā valdībai strādāt. Tāda situācija bija Staļina laikā 1937.gadā, kad NKVD visu noteica.

Tomēr “oligarhu lietas” izbeigšanās laikam liecina par zināmiem tiesiskas valsts elementiem?

Šleseram tā vēl nav gluži beigusies, pret mani ir beigusies. Bet tas, ka tā ir izgāzusies, ir pilnīgi skaidrs. Jau no paša sākuma bija redzams, ka tiem pieņēmumiem, kas pret mani tika izteikti, nekāda pamata nav. Savukārt citus pierādījumus, kas varētu radīt pamatu, atrast nevar. Tad jautājums – ko tad darīja KNAB četrarpus gadu garumā? Kāpēc vilka tik ilgi laiku un beigās tomēr sūtīja lietu uz prokuratūru? Tā faktiski bija politiska izrēķināšanās. Mans vēlētājs ir uztrenēts. Viņu tik viegli vairs apmānīt nevar. Bet daudziem šāda lieta – lai cik absurda – būtu nāves spriedums kā politiķim. Šķēlem, Šleseram. Viņiem vajadzētu prasīt par to morālu kompensāciju. Taču, jūs zināt, ka mūsu valstī, ja cilvēks nepamatoti tiek noturēts cietumā, piemēram, četrus gadus, viņam par katru gadu izmaksā 1000 latus jeb 1400 eiro. Jūs esat ar mieru nepamatoti sēdēt cietumā, ja jums kompensācijā par to izmaksā 1400 eiro? “Grinberga lietā” mani tiesāja trīs gadus. Iztērēju advokātiem 120 tūkstošus latu. Man atmaksāja pāris tūkstošus latu pēc kaut kādiem nezināmiem valsts izcenojumiem. Neviens par to neatbild. Cilvēki domā tā, – “es neesmu Lembergs, uz mani tas neattiecas, lai Lembergu čakarē.” Bet rīt pienāks kārta jums, un tad būs par vēlu.

Sandris Točs, speciāli Db

Avots: Diens Bizness